LU pētnieks Māris Kūlis par amatierzinātni

Vairāku monogrāfiju un rakstu autors, aktīvi līdzdarbojas starptautisku projektu īstenošanā. M. Kūlis pēdējo gadu laikā ir publicējis vairākas augsti novērtētas monogrāfijas: “Finis veritatis? Par patiesību un meliem” (2021); “Terorisma krustugunīs. Islāma valsts” (2018). Aizstāvējis promocijas darbu par tematu “Patiesības izpratnes izmaiņas: vēsturiski komunikatīvais modelis” (2015) filozofijas doktora grāda ieguvei. M. Kūli interesē patiesības jēdziens un ideoloģijas, starptautiskais terorisms un terors un filosofijas spēja runāt gan par šīm, gan citām sabiedriski aktuālām tēmām. Šī gada sākumā viena projekta ietvaros, filosofa uzmanības lokā nonāca arī atvērtās zinātnes komponentes.

Jautāts par atvērtās zinātnes, bet īpaši par sabiedriskās zinātnes kontekstiem Latvijas zinātniskajā komūnā, pētnieks kopumā pozitīvi vērtē šo iniciatīvu. Spriežot par atbilstošāko jēdziena pielietojumu “sabiedriskā zinātne” vai “amatierzinātne”, pētniekam ir savs pārliecinošs viedoklis. “Manuprāt, pareizākais un godīgākais būtu “amatierzinātne”, lai arī apzinos, ka kādam tas varētu nešķist pietiekami skaisti, pat aizvainojoši, tomēr mums būtu vienmēr jāpatur prātā, ka zinātne nav nekāds joks – tā prasa nopietnu sagatavošanos, ilgas mācības, īpašu rūpību. Tas jo īpaši svarīgi ir šobrīd, kad noris informatīvais karš un ļoti viegli ir uzķerties uz augstā līmenī sagatavotām viltus ziņām,” uzsver M. Kūlis.

Domājot par iedzīvotāju iesaisti pētījumos, pētnieks aicina būt ne tikai pozitīvi noskaņotiem par šādu iniciatīvu, bet neaizmirst arī  par kritisko domāšanu. Viņaprāt  iedzīvotāju iesaiste var būt noderīga tādos pētījumos, kur paši iedzīvotāji ir pētījuma priekšmets – sabiedrība, tās attieksme, izturēšanās veids. Tiesa gan, sabiedrības neatsaucība arī ir kaut kāds rādītājs, piemēram, par iedzīvotāju noslēgtību, bailēm u.tml. vai pretēji – par atvērtību, ja iesaiste ir liela. Iespējams, ka iedzīvotāji var palīdzēt ar datu ievākšanu, bet tad ir ļoti svarīgi, lai zinātnieks izstrādā skaidri saprotamus kritērijus un precīzas metodes, kā arī jābūt skaidrībai par iegūto datu pārbaudi. Tāpat pētnieks uzsver, ka pētniekiem tie ir sarežģīti uzdevumi un dažreiz var rasties kārdinājums pārlieku paļauties uz pūļa gudrību.

M. Kūlis uzskata, ka viņa pārstāvētajā zinātņu jomā – filosofijā – sabiedriskā zinātne nav izteikti attīstīta. “Filosofija nekad nav bijusi plašu masu nodarbe, lai gan nodarbojas ar cilvēku lietām. Kad filosofs Sokrats pārāk dedzīgi vērsās pie līdzpilsoņiem, pamatoti norādot uz viņu aušību, tie apvainojās un sodīja Sokratu ar nāvi. Mūsu dienās filosofus ar nāvi soda retāk, biežāk gluži vienkārši viņu grāmatas nelasa. Tomēr nedrīkst novērtēt par zemu filosofisko ideju ietekmi, jo, galu galā, visas politiskās sistēmas no demokrātijas līdz totalitārismam, ekonomiskās sistēmas no brīvā tirgus kapitālisma līdz centralizētai plānošanai ir pamatotas ar filosofiskām idejām. Tās ir tie dziļie pamati, uz kuriem stāv sienas, fasādes. Ikdienā mēs mēdzam aizmirst par šiem pamatiem, bet kad tie atklājas – kad cenšamies “iesaistīt” sabiedrību – tā ir pagalam izbrīnīta,” tā esošo situāciju raksturo M. Kūlis.

Uz jautājumu “Vai Latvijā amatierzinātne ir redzama? Kas būtu jādara, lai to veicinātu?” atbilde pētniekam ilgi nav jādomā un tā pauž reāli skaudru zinātnes situāciju valstī, īpaši humanitāro un sociālo zinātņu jomu pētnieku vidū. “Amatierzinātni mēs redzam katru dienu sociālajos tīklos.  Otrs joks, ka zinātnes finansējums Latvijā ir tik zems, ka visa esošā zinātne faktiski ir viena liela amatierzinātne, jo teju katram zinātniekam ir jāmeklē kāds cits algas darbs. Manā pieredzē, es neesmu daudz saskāries ar amatierzinātni, ja neskaita nejaušu cilvēku spriedelējumus par mūžīgajām filosofijas tēmām – patiesību, ētiku, labo un ļauno, dzīvību un nāvi,” tik atklāta ir pētnieka sniegtā atbilde.

Sarunas laikā tiek noskaidrots pētnieka viedoklis par sadarbību starp pētniekiem, bibliotekāriem un citiem atmiņas institūciju darbiniekiem un iedzīvotājiem, lai veicinātu  zinātnes un sabiedrības dialogu, kā arī pētniecību kopumā. Pēc pārdomu brīža M. Kūlis norāda sekojošo: “Man šķiet, ka tas pavisam noteikti nevar traucēt. Skaidrs, ka bibliotekāri un citi atmiņas institūciju darbinieki var daudz darīt, lai sekmētu zinātnes atziņu pārnesi. Tā ir ļoti liela problēma Latvijā – pastāv zinātne, pastāv dažādi mediji (laikraksti, portāli, televīzija utt.), taču trūkst kaut kas tāds, ko es dēvētu par vidējā līmeņa komunikatoriem, proti, tie, kas sarežģīto zinātni pārtulko vienkāršākā valodā. Skaidrs, ka nespeciālists nelasīs garus filosofu traktātus – tas nemaz nebūtu iespējams. Tāpēc jāmeklē citi saziņas veidi – tie nemaz nav jāmeklē, tie ir labi zināmi, taču tos prasmīgi izmantot ir gan jāiemācās, gan arī tas prasa visnotaļ lielus finansiālos resursus.”

Tuvojoties šī rudens 14. Saeimas velēšanām, pētnieks tiek aicināts komentēt, vai sabiedriskās zinātnes projektos gūto pētījumu rezultāti var tikt izmantoti, lai informētu vietējos politikas pārstāvjus un panākt mērķtiecīgus uzlabojumus ilgtspējības dažādos aspektos. M. Kūlis norāda, ka “šāds nolūks ir augstākajā mērā apsveicams un vēlams, tas raksturo “īstu” demokrātiju un pilsonisko sabiedrību – tieši tā tam būtu jābūt. Latvijā mēs esam ceļā uz to, lai gan, protams, dažkārt varētu gribēties lielāku ātrumu. Pētījumi par sabiedrībai aktuāliem tematiem tiek veikti par sabiedrības naudu visas sabiedrības labā – tieši tāpēc šiem pētījumiem būtu jābūt sabiedriski nozīmīgiem. Saprotams, ka ne jau visi pētījumi savas specifikas dēļ izraisīs milzu ažiotāžu plašsaziņas līdzekļos, tomēr katram pētījumam “savā sirsniņā” jāsapņo, ka to lasīs, ka to ņems vērā.”

Šogad LU tiek uzsākts projekts, kurš ir tieši saistīts ar sabiedrisko zinātni. LU Bibliotēka piedalās starptautiskā partnerības projektā LibOCS, kura laikā ir iecerēts noskaidrot pakalpojumus sabiedriskās zinātnes iniciatīvas atbalstam, kuras varētu īstenot atmiņas institūcijas: gan bibliotēkas, gan arhīvi, gan muzeji. Projekta aktualitātēm var sekot līdzi LibOCS oficiālajā tīmekļa vietnē.

Projekta ietvaros ikviens interesents aicināts dalīties viedoklī aptaujā “Collaboration for research: researchers, citizens, memory institutions specialists, and their roles” – APTAUJAS ANKETA PIEEJAMA ŠEIT.

Projekts tiek realizēts ar Eiropas Savienības “Erasmus+” stratēģiskās partnerības programmas (LibOCS projekta Nr. 2021-1-EE01-KA220-HED-000031125) atbalstu.